Trešdienas vakari bija īpaši.   Atceros, es drīkstēju izsviest no virtuves mammu, jo pie vienīgās elektrības rozetes no zilas plastmasas bija pieslēgts radio aparāts “Abava”.  Un cauri plastmasas režģim skanēja kāda dievināta vīra balss. Vīra, kurš 1984.gadā kaut ko zināja par Maiklu Džeksonu, Stīvu Vonderu, Polu Jangu un tā bez gala. Vīru, kurš noteikti smaržoja pēc svaigi mazgātiem džinsiem, nule kā pirktām botām un visticamāk smaidīja kad runāja mikrofonā. Šī vīra vārds bija Arvīds Mūrnieks.  Mans vārds bija Skolnieks.

Tajā pašā trešdienas vakarā es biju pavisam drošs, ka dažus Pārdaugavas kvartālus tālāk, savā istabiņā pie milzīga, veca rakstāmgalda ap magnetafonu VEF Sigma līkņā mans draugs un klases biedrs. Viņš ieraksta visu Būsim Pazīstami raidījumu, garām netiek palaista ne zilbe.  Rūpnīcas inženieri ir paveikuši labu darbu, Sigmai ir lielisks radio aparāts.  Laba uztveršana. Skan arī gluži ciešami.  Iespējams pat ka ideāli.  Taču tai ir nekam nederīgs magnetafons. Lai veiktu ierakstu, mans draugs ir bruņojies ar sērkociņiem, vates piciņām un spirtu. Pirms tam ir rūpīgi notīrīta galviņa, piespiedrullītis, vēl šādas tādas detaļas – kas zina, varbūt tā ir labāk…   Kad ir ievietota kasete MK-60 un aizvērts vāks, ir jāizdara vēl pēdējais. Jāiesprauž sērkociņš starp korpusu un kasetes vāku. Jāiesprauž uzmanīgi, ļoti precīzi un ar izjūtu. Citādi nekas nesanāks. Citādi, ar Dievu Arvīd Mūrniek.

– Nu, ierakstīji? – tas ir nākamā rīta jautājums skolas gaitenī.

– Ierakstīju.

Man vēl tagad uz skapja mētājas četras rūtiņu klades ar uzrakstiem Būsim Pazīstami. Tajās vārds vārdā atšifrēts viss Arvīda teksts. Tajās ir salīmētas bildītes no Melody Maker žurnāliem, kurus arī kurš katrs vis nevarēja dabūt.  Un tas viss pateicoties VEF Sigma.